Nedaudz par 50. gadiem Amerikas autobūvē
Kopš es pirmo reizi uzzināju par 50. gadu amerikāņu automobiļiem, tie ir bijuši starp maniem neapstrīdamiem favorītiem. Tie tik ļoti izceļas mūsdienu pelēcībā, jo savā būtībā ir izgatavoti kā vienkārši skaistas lietas, kas grezno apkārtni. Tolaik ASV bagātība, kā arī likumdošana ļāva apvienot utilitāru priekšmetu - automobili - ar neiedomājamākajām dizaineru radošuma izpausmēm, radot visneiedomājamākos un pretenciozākos automobiļus. Tas bija oriģināla dizaina zenīts, kad dizaina studijas gadu no gada cīnījās savā starpā, lai radītu pēc iespējas modernāku, aizraujošāku un šokējošāku automobili. Katru gadu publika redzēja kaut ko jaunu, pat tad ja jaunais bija tikai ārēji maskēts vecais. Tas bija laiks, kad Amerikā, bez atsevišķiem īpašiem izņēmumiem, vienkārši neražoja kompaktās klases auto kā tādus. Ikviens auto, neatkarīgi no cenas kategorijas, bija sava veida limuzīns vai vismaz tika radīts, lai būtu līdzīgs tādam, katrs tolaik centās ārēji apliecināt savu personīgo labklājību, un nekas nevarēja to paveikt labāk kā spožs un grezns automobilis.Turklāt auto proporcijas nemitīgi auga. Hromētas detaļas un mazi sīki ornamenti rotāja virsbūves aizvien vairāk un vairāk, priekšējie un aizmugurējie buferi no drošības elementiem pārtapa par dekoratīviem elementiem, stiklus lika aizvien lielākus un plašākus, gandrīz kā lidmašīnas pilota kabīnē. Virsbūves kļuva aizvien zemākas, garākas un platākas, automobilis kļuva slaids un gaisīgs, pretēji pagājušās desmitgades strīmlaineriem; pakaļgali un priekšgali stiepās aizvien tālāk, dodot spēkratiem majestātiskas proporcijas. Bet ietekmējoties no aviācijas, mašīnām pamazām sāka augt astes, virs kurām pacēlās spārni - automobilistu aprindās sauktas par spurām. Tās, no visām tipiskākajām šeit minētajām tā laika automobiļu ārējām pazīmēm, ar 50. gadiem ir saistāmas visnepārprotamāk.
Tā kā šis dizaina elements tolaik bija modes kliedziens un joprojām gandrīz ekskluzīvi saistāms ar 50. gadiem, nolēmu izveidot nelielu galerijas tipa rakstu, kas hronoloģiski parādītu to attīstību un īpatnības. Tas ir visnotaļ interesants temats, jo paver iespēju aplūkot virkni skaistu automašīnu.
Spuru laiks
Vārda "spuras" lietojums saistībā ar automašīnām daudziem lasītājiem varētu likties mulsinošs. Ja nu gadījumā kāds vēl nav sapratis par kādām spurām ir runa, tad, īsumā raksturojot, tie ir dekoratīvi virsbūves sānu izaugumi spēkratu aizmugurē, kuri paceļas virs līdzās un paralēli esošām virsbūves plaknēm. Vienvārdsakot - kaut kādi dekoratīvi pacēlumi aizmugurē. Vārdiem to izskaidrot nebūt nav vienkāršākais uzdevums, tomēr attēls nedaudz augstāk izsaka visu.
Par spuru laiku vispamatotāk ir dēvēt laika posmu amerikāņu autobūvē no 50. gadu vidus līdz aptuveni 60. gadu sākumam. Šis "spuru" stils sasniedza savu zenītu 50. gadu otrajā pusē, un tolaik spuras gandrīz vienmēr nāca komplektā ar izliektu un telpisku "panorāmas" vējstiklu, bagātīgi ornamentētu radiatora resti un "dubultajiem" lukturiem. Sevišķi stilīgi tolaik bija, ja tu spēji piemaksāt par pāris simtiem vairāk un nopirkt hardtop, jeb cietjumta auto. Tas ir 2 vai 4 durvju automobilis, kuram virs durvīm neturpinās tā saucamais B statnis, kas savieno automobiļa vidus daļu ar jumtu. Ja hardtopam, jeb cietjumtam, nolaida uz leju visus logus, tad varēja panākt teju kabrioleta efektu, jo starp priekšējo un aizmugurējo logu nebija neviena konstruktīva elementa, kas traucētu skatam. Tādēļ auto šādā izpildījumā izskatījās sevišķi slaidi un jauneklīgi, salīdzinot ar paralēli ražotajiem klasiskajiem "statņu" sedaniem. Jāatzīmē, ka līdz 50. gadu beigām Detroitas vēsmas sasniedza arī Eiropu, kur nedaudz mazākos apjomos "spuriņas" saglabājās daudz ilgāku laiku, nekā ASV, kas skaidrojams ar to novēloto parādīšanos. Eiropas tendences tajā laikā apskatīšu citā reizē.
Šī raksta mērķis nav detalizēti izklāstīt visu šī žilbinošā autobūves laikmeta vēsturi, bet gan piedāvāt vizuālu pārskatu ar spilgtākajiem amerikāņu automobiļiem, kas to veido. Lielākoties tā laika modeļi ir patiešām skaisti, daži gan mazliet bezgaumīgi, bet neskatoties uz to, katram ir personība un šarms, majestātiskums, kas rada sajūsmu un cieņu. Jo kurš gan šodien nepados ceļu tādam lielceļa lainerim, lai tikai iegūtu iespēju uz to paskatīties nedaudz ilgāk? Kā jau minēju, šādi auto ieved krāsas mūsu pelēcīgajā ikdienā.
Turpmākais ilustrētais hronoloģiskais pārskats ir veltīts lielākoties tieši spurām, tādēļ attēlus vairāk atlasīju tādus, kuros automobiļi redzami no aizmugures. Vēl arī jāpiebilst, ka objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams parādīt pilnīgi visus spurainos auto, tādēļ esmu apkopojis tikai tos, kurus, manuprāt, ir svarīgi parādīt.
Turpmākais ilustrētais hronoloģiskais pārskats ir veltīts lielākoties tieši spurām, tādēļ attēlus vairāk atlasīju tādus, kuros automobiļi redzami no aizmugures. Vēl arī jāpiebilst, ka objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams parādīt pilnīgi visus spurainos auto, tādēļ esmu apkopojis tikai tos, kurus, manuprāt, ir svarīgi parādīt.
Pirmsākumi (1948 - 1953)
Kompānija, kura ir atbildīga par spuru modes pirmsākumiem ASV ir General Motors, precīzāk tās flagmanis kadiljaks. 1947. gada rudenī publika tika iepazīstināta ar jauno 1948. gada modeļa kediju - pirmo pilnīgo restailingu pēc Otrā Pasaules kara.
Konkrētā dizaina iedvesmas avots tā autoram, GMC galvenajam dizaina šefam Hārlijam Ērlam, bija amerikāņu iznīcinātājs Lockheed P-38 Lightning.
Ar nolūku ilustrācijai izvēlējos kadiljaku ar fastback stila virsbūvi, jo tajā vislabāk redzama līdzība ar lidmašīnas siluetu. Starp citu, šīm spurām bija arī funkcionāla nozīme. Benzīn-bākas vāciņš vienlaikus ir vadītāja puses aizmugurējais lukturis. Šis risinājums bija izplatīts GMC mašīnām līdz pat spuru ēras norietam.
GMC korporatīvajā hierarhijā zīmoli no lētākā uz dārgāko izvietojās šādi: Chevrolet - Pontiac - Oldsmobile - Buick - Cadillac. 1948. modeļa gadam pārmaiņas piedzīvoja tikai pirmais un pēdējais. Vidējais gals, kā to mēdz dēvēt, pārmaiņas piedzīvoja 1949. modeļa gadam. Uzreiz jāatzīmē, ka tikai kadiljaks varēja lepoties ar īstām spurām, pārējiem bija jūtams tikai viegls to klātbūtnes akcents. Piemēram, augstāk redzamajam 48' modeļa gada ševijam, vai zemāk redzamajam 50' modeļa gada pontiakam šos akcentus vēl nevar saukt par īstām spurām, lai gan šajos piemēros redzamajiem auto tie ir daudz izteiktāki nekā tā paša gada Chrysler produkcijai.
.jpg)
GMC galvenais konkurents Ford līdz 1951. gadam izgatavoja modeļus, kuri tautas valodā ieguvuši iesauku "kurpju kastes" pateicoties to ļoti askētiskajam dizainam. 1951. gada rudenī parādījās jaunās paaudzes Fordi, kuriem bija daudz interesantākas un modernākas līnijas.
Šeit uzreiz gribētos norādīt uz neapstrīdamo krievu "vecās" volgas Gaz-21 līdzību ar šo Ford paaudzi. Runā, ka 1952. gada fords tika izmantots kā iedvesmas avots volgai, kura parādījās daudz vēlāk - 1956. gadā.
Šīs dizaina iezīmes saglabājās līdz pat 1954. gadam. Kā redzams, Ford dizaineri attīstīja spuru motīvu vēl tālāk, tam pamazām piešķirot jau izteiktākas aprises. Tomēr salīdzinot ar to, kas nāca dažus gadus vēlāk, šīs arī vēl nav īstas spuras.
Daudz ilgāk nekā konkurenti GMC un Ford, Chrysler saglabāja salīdzinoši konservatīvu nostāju dizaina jautājumos un līdz pat 1955. modeļa gadam publiku ne ar ko kliedzošu nepārsteidza. Šis ir 1952. gada kraislers, kuram manāmi ševroletam līdzīgi akcenti, tomēr par spurām tos viennozīmīgi nosaukt nevar. Attēlā zemāk ir redzams 1954. gada plimuts. Šo virsbūvi ieviesa 1953. modeļa gadam, kas vairāk līdzinājās forda jaunajai paaudzei, nomainot dizaina ziņā stipri novecojušo iepriekšējo sēriju.
Ap 1953. un 1954. gadu GMC bija palikusi vienīgā no Lielā trijnieka, kas nebija pēdējo 3 gadu laikā ieviesuši jaunu paaudzi. Tādēļ no vienas puses šie auto varēja šķist jau nedaudz novecojuši, tomēr pamatā tie bija daudz greznāki savā ārējā veidolā nekā to konkurenti, pie kā acīmredzot bija apzināti piestrādāts. Attēlā zemāk redzamajam 1952. gada bjuikam spuru efekts ir pastiprināts ar nelielu dekoratīvu stīpiņu virs spārna, kas noslēdzas ar nosmailinājumu virs lukturiem.
1953. modeļa gada linkolns. Ar salīdzinoši tīrām līnijām, šis automobilis izskatījās ļoti gaisīgs līdzās konkurentam kadiljakam. Tāpat kā konkurentam, tam bija vienas no skaidrāk izteiktajām spurām no visām Lielā trijnieka mašīnām. Jāņem vērā, ka zemāk redzamajam 1953. gada kadiljakam spuru forma ir tieši mantota no sākumā apskatītā 48'.
Spuras kļūst par standartu (1954 - 1956)
Ap 1954. gadu visi ASV autoražotāji pamazām sāka nomainīt iepriekšējo auto paaudzi, kura kalpoja kā pārejas forma starp aizgājušo un jauno desmitgadi. Jaunajai auto paaudzei spuras bija standarts, tās vairs nebija kautrīgi un uzmanīgi dizaineru eksperimenti.
1955. modeļu gadam sekoja jaunais bjuiks - viena no 50. gadu veiksmīgākajām Buick mašīnu paaudzēm. Līdz 1957. gadam prestižajam Buick izdevās izvirzīties starp TOP 5 pirktākajiem automobiļiem ASV.
Jaunajam bjuikam, manā skatījumā, bija vienas no glītākajām spurām visā raibajā 50. gadu spuraino auto vēsturē.
Savdabīga situācija izveidojās Cadillac modeļu līnijām. Standarta sērijas un prestižā Eldorado sērija katra aizgāja savu ceļu spuru dizaina ziņā sākot ar 1955. modeļu gadu. Parastā modeļu līnija saglabāja to pašu spuru formas motīvu, kas to rotāja kopš 48' gada, tiesa gan, to forma tika tālāk attīstīta, tās kļuva lielākas un izteiktākas. Tas pats saglabājās arī 56' modeļa gadam.
Turpretī sevišķi dārgā un ekskluzīvā Eldorado modeļu līnija saņēma savam laikam pavisam netipiskas un masīvas "haizivs" spuras, kuras, tobrīd bija lielākās no ražošanā esošajiem automobiļu modeļiem vispār. Taču, godīgi sakot, tās pārāk labi neiet kopā ar mašīnas priekšgalu, jo tas saglabājās tāds pats, kā regulārajiem modeļiem. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu piebilst, ka šādas Eldorado stila spuras parādīsies regulārajiem 58' modeļa gada kadiljakiem.
50. gadu amerikāņu "tautas auto" statusu ir ieguvis 1955. modeļa gadā ieviestais jaunās paaudzes ševrolets. Tas ievērojami palielināja divīzijas pārdošanas rādītājus ar savu jauneklīgo izskatu, kam īpaši palīdzēja jauna V8 dzinēja parādīšanās pie papildus opcijām.
.jpg)
1955. modeļa gadam Lielais trijnieks viennozīmīgi nodrošināja publiku ar solīdu izvēli, jo visi zemāko cenu kategoriju auto - Chevrolet, Ford un Plymouth - tika pilnībā atsvaidzināti. Ševija formām ļoti tuvs bija arī jaunais fords.
Jaunajā fordā var manīt turpinājumu iepriekšējās paaudzes spuru motīvam.
Savukārt Chrysler korporācija sevi pieteica ar pavisam svaigu un kareivīgu dizaina konceptu, kuru tā autors - ievērojamais dizaineris Virdžils Eksners (Virgil Exner) nosauca par "turpvērsto stilu" (forward look). Chrysler ražojumi līdz tam bija ieguvuši slavu kā ļoti konservatīvi braucamie konservatīviem cilvēkiem, bet sākot ar 1955. gadu tam bija lemts mainīties.
Turpvērstais stils tika prezentēts 1955. gadā, tomēr tā visspilgtākās izpausmes bija gaidāmas vēlāk - sākot ar 57' modeļa gadu, kad Chrysler automobiļi vēlreiz ieguva jaunas virsbūves. Tomēr šīs stilistiskās koncepcijas galvenais princips - panākt automobilim efektu, ka tas atrodas kustībā pat stāvot - jūtams jau šiem.
Šeit arī pats kraislers - zīmols, kurš tolaik korporācijas hierarhijā atradās tikai pakāpi zem tās flagmaņa - Imperial. Tas savā būtībā bija Buick tiešais konkurents. Tā spuras, pateicoties Eksnera jaunajai koncepcijai, savās proporcijās varēja sacensties pat ar Cadillac Eldorado. Attēlā zemāk redzamie gan ir 56' modeļa gada kraisleri, jo no 55' tie pārāk daudz neatšķīrās.
Arī Ford luksusa klase - Lincoln - kļuva daudz interesantāks un viennozīmīgi varēja nekautrēties līdzās savam galvenajam konkurentam kadiljakam.
Viena no interesantākajā pārmaiņām, ko atnesa 56' modeļa gads tikko ieviestajām virsbūvēm bija atsvaidzinātais plimuts. Tā spuras bija pieaugušas teju divreiz un norādīja uz virzienu kādā dizaineri plānoja gaidāmo jauno paaudzi. Starp citu, manuprāt, viens no glītākajiem tā laika modeļiem.
56' gada Chrysler korporācijas mašīnu sānu līnijām, sasniedzot aizmuguri, bija tendence tiekties uz augšu. Zemāk redzams tā paša gada Dodge. Spuru forma un augstums gandrīz identisks plimutam, atšķiras lukturu risinājums..
56' gadam Lincoln prezentēja jauno Continental modeli - tiešo konkurentu Cadillac Eldorado. Tāpat kā Eldarado, Continental atšķīrās no regulārās sērijas linkolniem ar unikālu dizainu.
Šinī attēlā redzams kā 56' gada ševijam darbojas apslēptās benzīna bākas vāciņa princips.
Spuru triumfs (1957 - 1959)
Jāsaka gan, ka terminu "kosmosa ēra" attiecināt uz laika posmu līdz 1953. gadam vēl nebūtu īsti korekti. Īstā kosmosa ēra sākās 50. gadu vidū un 60. gadu sākumā ar lielo PSRS un ASV sacensību kosmosa jomas izpētē. Šie notikumi, pateicoties propagandai, jau no paša sākuma atstāja lielu ietekmi arī uz populāro kultūru, tai skaitā sadzīvē izmantojamo priekšmetu dizainā.Sākot ar 57' modeļa gada automobiļiem varam teikt, ka spuru stils iegāja savā zenītā, jo šinī laikā sāka parādīties visekscentriskākā izskata spēkrati. Tomēr sākums vēl bija diezgan tīrs. Lielākā daļa 57' gada modeļu bija starp lieliskākajiem šī laikmeta autobūves modes piemēriem. Mans favorīts no šī gada modeļiem viennozīmīgi ir jaunais fords - "daudz zemāks, platāks un garāks", kā to reklamēja ražotājs.
Šī, manā skatījumā, ir 50. gadu viena no skaistākajām mašīnām.
Un tomēr, ja salīdzina šīs spuras ar vecākām - kaut vai no 1955. gada - tad var manīt, ka tās vienkārši evolucionē, jo koncepts saglabājas tas pats.
Arī Ford Thunderbird togad izskatījās satriecoši.
Vēl viens leģendārs 50. gadu auto simbols, kurš ir kļuvis par daudz lielāku zvaigzni, nekā manis apbrīnotais fords, ir tā paša gada ševrolets. Tas mūsdienās ir viens no tipiskākajiem spēkratiem, kuru izmanto filmās par attiecīgo laikmetu.
Savā būtībā tas ir tas pats 55' gada ševijs, tikai ar jaunu virsbūves metālu, un attiecīgi lielākām spurām. Šeit var saskatīt līdzību ar 56' gada plimuta spurām. Princips gandrīz identisks.
Piedāvāju novērtēt arī manis jau izslavētā bjuika pārvērtības divus gadus pēc jaunās virsbūves ieviešanas.
Vislielākais šoks Ford un GMC dizaineriem bija pilnīgi jaunā Chrysler produkcija, kura pacēla Virdžila Eksnera turpvērsto stilu vēl tālākos augstumos un burtiski radīja paniku GMC dizaina studijā, kuri saprata, ka ir viennozīmīgi pārspēti inovāciju jomā. Visi Chrysler zīmoli ieguva jaunas virsbūves ar pilnībā atsvaidzinātām formām. Kā jau to varēja paredzēt, arī šeit sauklis bija "zemāks, platāks, garāks", turklāt kas par spurām!
Lētā gala plimutu spuras togad lika nobālēt jebkuram GMC vidējās klases bjuikam vai oldsmobīlim.
Visi, sākot no Plymouth, tad Dodge, Desoto un Chrysler - izskatījās, ka varētu pacelties spārnos.
Togad kadiljaks beidzot ieguva gandrīz pilnīgi jaunu ārieni, jo beidzot ievērojami tika transformēts 48' gadā aizsāktais motīvs. Tomēr, ja salīdzinās siluetus, līdzības ar agrākajiem modeļiem varēs atrast pietiekami daudz.
Kā likums, Eldorado līnijai bija jāatšķiras no regulārās. Tāpat kā 55' gadā, tā ieguva atšķirīgu aizmuguri. Attēlā zemāk redzams ir 58' gada Eldorado, tomēr atšķirības no 57' gada spurām principā nav. Tikai citādāk stilizēts aizmugurējais buferis.
Vēl viens grāvējs no GMC 57' modeļu gadam bija jauns konkurents pirms gada ieviestajam super-dārgajam Lincoln Continental. Tas bija Cadillac Eldorado Brougham - praktiski šovu auto, kurš bija tik dārgs un ekskluzīvs, ka kompānija patiesībā cieta zaudējumus dēļ katra saražotā eksemplāra.
Kamēr parastajiem tā laika cietjumtiem starp durvīm bija statnis, kas beidzās logu augstumā, Eldorado Brougham tāda vispār nebija. Līdz ar to aizmugurējās durvis varēja saukt par "pašnāvnieku durvīm". Jāatzīmē, ka šāds unikāls dizaina risinājums prasīja izgatavot īpaši izturīgu jumtu, jo atlikušajiem stiprinājumiem slodzi nācās nest par diviem vairāk.
57' gadā interesantas pārmaiņas piedzīvoja arī Ford vidējās klases Mercury - Ford Motor Company konkurents Buick. Tieši tā gada merkūrijam bija viens no oriģinālākajiem sava laika spuru risinājumiem.
Manāmi izaudzis bija arī Ford luksusa klases auto - Lincoln. Arī tam, ietekmējoties no turpvērstā stila, spuras spici pacēlās gaisā.
1958. gadam jau labu laiku iepriekš bija gatavoti jauni pārsteigumi, nerēķinoties, ka 1957. gada nogalē iestāsies nepatīkama ekonomikas recesija, kuras laikā pieprasījums pēc jauniem, spožiem limuzīniem vairs nebūs tik liels kā gadu iepriekš. T.s. 1958. gada, jeb Eizenhauera krīze, atstāja paliekošu iespaidu uz ASV autobūvi.
Galvenais jaunievedums visu marku un kompāniju automobiļiem bija dubultie priekšējie lukturi - divi katrā pusē. Tā ir mode, kuru 57' gadā aizsāka Cadillac Eldorado Brougham.
Bieži vien nākas sastapties ar spēcīgu kritiku par 58' modeļa gada bjuiku. Togad tam bija jauna virsbūve, un daudziem liekas, ka šis restailings, salīdzinot ar priekšgājējiem, ir bezgaumīgs, pārspīlēti spīdīgs un dekoratīvs.
Ļoti tuvs šim bija arī jaunais Oldsmobile imidžs. Starp citu, manuprāt, viens no glītākajiem 58' modeļu gada automobiļiem vispār.
Un vēlreiz atgādinu, ka šie auto parādījās tieši krīzes laikā, lai gan to izskats par to galīgi neliecina.
Te arī redzams jau nedaudz agrāk pieminētais 58' modeļu gada kadiljaks, kura regulāro modeļu līnija ieguva vecā 1955. gada Eldorado spuras apvienojumā ar priekšgalu, kuru tieši ietekmējis jau minētais Eldorado Brougham.
Sekojot ultra-veiksmīgajam 57' modeļu gadam, Ford nedaudz pārcentās un samaitāja savu skaisto dizainu ar neveiklu restailingu. Kamēr virsbūve palika tā pati vecā, automobilim tika uzstādīti jauni un lieli pakaļējie lukturi, kā likums - jaunie dubultie lukturi - kā arī masīva radiatora reste, kas nedaudz pabojā virsbūves turpvērsto siluetu.
Līdzīgi tas notika arī ar Mercury, tikai tam, par laimi, aizmugure saglabājās praktiski neskarta. Patiesībā, jāatzīst, ja es 1958. gadā piktu auto, vērtējot pēc izskata, un man būtu jāizvēlas starp fordu un merkūriju, viennozīmīgi izvēle kristu par labu otrajam.
1958. modeļu gadam parādījās tendence, kad vairākiem automobiļiem spuru forma bija nevis vertikāla, kā tas līdz tam parasti bija bijis, bet gan horizontāla. Varētu pat teikt, ka spuras daļai mašīnu palika mazākas un tās stiepās uz sāniem, nevis uz augšu. Šis koncepts turpmākajos gados ieguva zināmu popularitāti.
Viens spilgts horizontālo spuru piemērs ir pirmais Edsel. Edsel bija Ford mēģinājums radīt jaunu vidējās klases zīmolu, kas konkurētu ar GMC Oldsmobile un Pontiac. Diemžēl šis zīmols parādījās nepareizajā laikā, kad pieprasījums pēc vidējās klases automobiļiem krīzes laikā strauji kritās. Tādējādi edsels izrādījās tīrā katastrofa un pēc 2 gadiem pazuda uz mūžīgiem laikiem.
Šis auto daudz cieta arī no tā, ka ne visiem patika tā neparastais priekšējā režģa risinājums.
Pateicoties priekšējam režģim, tautā ieviesās joks, ka edsels ir "Oldsmobile, kas sūc citronu".
Jaunajam ševijam arī bija horizontālo spuru iezīmes. Tās viennozīmīgi bija daudz atturīgākas, nekā gadu iepriekš.
Togad ševrolets ar pontiaku no priekšpuses izskatījās ļoti līdzīgi.
Arī pontiakam togad bija horizontālās spuras, turklāt gan no aizmugures, gan sāniem automobilis bija ļoti līdzīgs jaunpienācējam, nelaimīgajam Edsel.
Bet kā tad ar Chrysler? Jā - tie 58' gadam neko pārsteidzošu neizmainīja. Toties nākamajam - 59. modeļu gadam - tie kļuva interesantāki.
1959. gads atnesa daudz mierīgāku ekonomisko situāciju, kā arī vēlreiz apliecināja, ka auto dizaineriem izdomas netrūkst. Ievērojamākais kraisleru dzimtas pārstāvis togad bija dodžs.
Paskatieties uz to režģi! Tas izskatās nikns un ļauns, kā gan tādam ceļu nepadot?
59' modeļu gadā dzima nepārprotama leģenda - automobilis filmu zvaigzne. Runa ir par jauno kadiljaku. Šoreiz GMC pārspēja kraislera turpvērsto stilu ar uzviju.
Domāju, ka šo dizaina elementu katrs ir kādreiz redzējis kādā filmā. Un ne obligāti amerikāņu.
1959. gada kadiljakam ir vislielākās spuras, kādas jebkad ir bijušas kādai sērijveida automašīnai. To raķešveidīgā forma ir uzskatāma par popkultūras ikonu, kas simbolizē 50. gadu ASV tikpat spilgti kā Merilina Monro vai Elviss Preslijs.
Ja 1958. gadam visi ražotāji sāka likt dubultos lukturus, tad kadiljakam vajadzēja pārsist pat to un ieviest četrkāršus lukturus.
Tomēr ne visi GMC ražojumi togad bija tik kvalitatīvi savā izskatā. Visiem it kā bija kopīga koncepcija, bet katrai divīzijai to "aizpildīt" izdevās ar atšķirīgiem panākumiem. Par izcilu piemēru kalpo Oldsmobile.
No mugurpuses izskatās tīri glīts, bet priekšpuse ...
... varēja būt gaumīgāka. Traucē tie mazie lukturīši starp diviem lielajiem - 3 vienā rindā - tas jau ir par daudz. Atliktu tikai tos divus vidējos izņemt un piebīdīt tos no iekšmalas tuvāk ārmalai, tā kā pontiakam. Tad gan man nebūtu nekādu iebildumu pret šo auto.
Jaunu elpu ieguva Pontiac, kurš sākot ar 59' modeļu gadu sāka sevi pozicionēt kā sportisko vidējās klases censoni. Spuru forma pati par sevi saka, ka tas var būt tikai 1959. gads, turklāt, tās atkal ir vertikālas.
Arī jaunais bjuiks, līdzīgi kā dodžs, togad izskatījās par kaut ko nikns.
Spuras tam, savukārt, atgādina kaijas spārnus.
Pretrunīgs, manuprāt, ir tā gada ševijs. Priekšpuse tam man nekad nav tā īsti patikusi. Savdabīgās ventilācijas atveres motora pārsega priekšpusē man saistās ar kādu pikapu vai smago, nevis ģimenes sedanu.
Ševijs no iepriekšējā gada saglabāja horizontālo spuru konceptu, šoreiz pavisam ekscentriskā izpildījumā. Dusmīgs tas izskatās no mugurpuses.
Nabags edsels arī 59' gadā turpināja savas mocības. Arī tas pieturējās pie horizontālā stila.
Restailings to neglāba no rūkošajiem pārdošanas rādītājiem, turklāt dīvainais priekšējais režģis, par kuru cilvēkiem patika zoboties, saglabājās.
Fords beidzot tika pāri savai "neveiklās frizūras" fāzei un parādījās ar jaunu un elegantu izskatu. Ne tik slaidu un gaisīgu, kā 57' gadā, tomēr labāku, nekā iepriekšējā. Fords 50. gados ar gigantiskām spurām tā arī nekad neizcēlās, pretēji konkurentiem GMC un Chrysler.
Mercury atjauninājums lika tam tumsā no mugurpuses izskatīties pēc betmena auto.
Tomēr kopumā 59' gadam tas vairs nešķiet tik oriģināls, cik likās jaunais 57' gada modelis, kad tas pirmo reizi parādījās.
Spuru noriets (1960 - 1965)
Kā to iepriekš redzējām, 3 gadu laikā vien parādījās tik daudz dažādi jauni automobiļi un variācijas par spurām, ka līdz 1959. gadam praktiski maz bija palicis kas tāds, kas vēl nebūtu bijis izmēģināts. Tādēļ nav brīnums, ka Detroita jauno desmitgadi iesāka ar strauju pārorientēšanos citā stilistiskā virzienā. Spurām bija jāpazūd. Turklāt publika ļoti strauji pierada pie pārmaiņām, tādēļ jau ap 1964. gadu tas, kas 1959. gadā šķita stilīgs, tāds ne tuvu vairs nelikās.1960. modeļu gads, kuru laida pārdošanā 1959. gada rudenī jau vēstīja par spuru ēras noslēgumu. Vienīgi Chrysler negribēja atstāt GMC atbildi parādā, tādēļ, atriebjoties par 59' modeļu gadā realizēto pārliecinošo Eksnera turpvērstā stila sakāvi, dienasgaismu ieraudzīja pēdējie mohikāņi - spurainie auto, kuri spuru augstuma ziņā varēja sacensties ar iepriekšējā gada kadiljaku.
Dodge togad izskatījās glīti un oriģināli, labākajās 50. gadu tradīcijās. Tikai, salīdzinot ar konkurentiem, tas jau bija nedaudz par vēlu.
1960' modeļu gads bija arī pēdējais milzīgajam linkolnam, it kā lielākajam standarta sērijveida vieglajam automobilim vēsturē. Tobrīd bija skaidrs, ka novecojušo flagmani vajag atsvaidzināt, citādāk to piemeklēs Edsel liktenis.
Jaunais, 1961. gada linkolns izrādījās tik veiksmīgs, ka ar minimālām izmaiņām palika ražošanā līdz pat kādam 1967. gadam. Visā savā būtībā tas bija 60. gadu auto., bet no 50. gadiem tas mantoja nelielas, elegantas spuriņas.
Arī fords pilnībā pameta savu iepriekšējo dizaina koncepciju un pievērsās savdabīgai cigāra formai ar īpatnējām horizontālajām spurām, ne tik uzmācīgām, kā tas pēdējiem gadiem bija ierasts.
Jaunais bjuiks būtībā bija tāds pats, tikai ar piezemētākām līnijām un pats galvenais - mazākām spurām.
Daudz skaidrākas un konkrētākas līnijas ieguva ševrolets. Tam vairs nebija mulsinošās ventilācijas atveres motora pārsega priekšpusē un pazuduši bija arī ovālie aizmugurējie lukturi. Tomēr horizontālās spuras saglabājās gandrīz tikpat ievērojamas. Manuprāt, 60. gada ševijs kopumā bija daudz smukāks par 59'.
Arī pontiaks gatavojās jaunam imidžam, 60. gadam likvidējot ekscentriskās spuras un atgriežoties pie horizontālajām, līdzīgi kā 1958. gadā.
1961. gadā plimutam spuru vairs nebija.
Dodžs tās nēsāja vēl pēdējo gadu, kamēr kopumā auto bija ieguvis konkurentiem raksturīgo cigāra formu.
Tikai kraislers varonīgi vēl pēdējo gadu dižojās ar lieliem "spārniem", vēl tikai 1961. modeļu gadu ...
... lai 1962. gadam nogrieztu tās kā ar nazi.
Arī bjuiks pārņēma modē nākušo cigāra formu un 1961. gadā tam bija vairs tikai spuru pārpalikumi.
Identisku ceļu togad gāja arī Oldsmobile ...
... un Pontiac.
Fords, savukārt, 1961. gadam nolēma atgriezties pie vertikālo spuru motīva. Tomēr tagad tas tiešām vairs bija tikai motīvs.
Vienīgais zīmols, kurš turpmākos gadus vēl konsekventi turējās pie spurām bija tas pats, kurš šo modi bija radījis - Cadillac. Katru gadu kadiljaka spuras saruka aizvien mazākas un mazākas, saplūda kopā ar mašīnas modernajām formām, bet tā līdz galam nepazuda līdz pat 90. (!) gadiem.
1960. gada kadiljakam virsbūve bija tā pati, kas 59' gadā, tikai ar divreiz mazākām spurām un atturīgāku priekšējo režģi. Abi automobiļi joprojām bija ļoti līdzīgi.
1961. gads atnesa redzamākas pārmaiņas, tomēr spuras joprojām slējās augstu.
Gadu vēlāk vēl nedaudz . . .
.... un vēl pēc gada vēl nedaudz ...
... līdz 1965. gadā tās izskatījās jau pavisam citādāk. Bet tomēr joprojām tur bija.
Ar to arī varu pielikt punktu šim mēģinājumam ietvert teju 20 gadus autobūves vēsturē galerijas tipa rakstā. Izsaku pateicību visiem, kam pietika pacietības izskatīt visu līdz galam.